Zum Hauptinhalt springen Zur Suche springen Zur Hauptnavigation springen

Lettische Verteilschriften

Produkte filtern

Lettisch: Was Darwin noch nicht wissen konnte
Lettisch: Was Darwin noch nicht wissen konnte

Heutzutage bringt man die beiden Begriffe "Evolution" und "Theorie" nicht mehr zusammen - die Entwicklung des Lebens über Milliarden von Jahren gilt als erwiesen. Dass sie es nicht ist, möchte Prof. Dr. Werner Gitt in diesem Traktat beweisen. Anhand einiger konkreter Beispiele zeigt er die Schwächen der Theorie auf und führt auch ein allgemeines Argument an, das der unerklärlichen Herkunft der Information, um letztlich das "wissenschaftliche AUS" für die Evolutionstheorie zu erklären. "Rechtzeitig zu Beginn des Darwinjahres 2009 erschien am 31. Dezember 2008 in der Zeitung ,DIE ZEIT' ein doppelseitiger Artikel mit der Überschrift ,Danke, Darwin!' [...] Der eigentliche Denknotstand unserer Welt ist, dass dem wirklichen Urheber aller Dinge nicht mit Leitartikeln ,Danke, Jesus!' gehuldigt wird." Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen!  

Regulärer Preis: 0,00 €
Lettisch: Wer ist der Schöpfer?
Lettisch: Wer ist der Schöpfer?

An verschiedenen Beispielen wird die Genialität der Schöpfung dargestellt. Als Wissenschaftler erklärt Prof. Dr. Werner Gitt, dass die unglaubliche Information, die in der ganzen Schöpfung steckt, einer intelligenten Quelle bedarf. Diese Quelle ist Gott selbst. Die Wissenschaft kann nur das "Was" analysieren, nicht aber das "Woher". Das "Am Anfang schuf Gott Himmel und Erde" der Bibel gibt uns eine Antwort auf die Frage nach der Herkunft des Lebens. Der Gedanke, Gott hätte durch Evolution geschaffen (die so genannte "Theistische Evolution"), untergräbt die Autorität der Bibel und ist mit dem christlichen Glauben unvereinbar. Die Bibel zeigt deutlich, dass Jesus der Schöpfer ist. Jesus hat die Menschen geschaffen und liebt sie hingebungsvoll. Darum lädt Jesus dazu ein, diese Liebe anzunehmen. Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen! Kurš ir Radītājs? Pasaule, kuru redzam sev apkārt Tikai neliels ieskats dzīvo būtņu pasaulē mums atklāj augsta līmeņa mērķtiecīgu plānu: jūras zīdītājs kašalots ir veidots tā, lai varētu nirt līdz pat 3 000 metru dziļumam, bet uzpeldot neaizietu bojā no nirēju slimības, un raibais dzenis, spēcīgiem cirtieniem sitot pa koku, tomēr nedabū smadzeņu satricinājumu. Dzīvība lielākoties ir atkarīga no pilnvērtīgas orgānu (piem. sirds, aknu, nieru) darboties spējas. Negatavi, vēl attīstības stadijā esoši vai pusgatavi orgāni ir nederīgi. Tam, kurš šajā sfērā domā tāpat kā darvinisms, ir jāzina, ka evolūcijai nepiemīt tāda virzība uz mērķi, lai vēlāk sasniegtu pilnībā funkcionējošu orgānu. Daudzus gājputnus vada autopilots, kurš neatkarīgi no laika apstākļiem un dienas vai nakts tos nogādā tieši pie mērķa. Piemēram, Amerikas dzeltenais tārtiņš, pārziemot lido no Aļaskas uz Havaju. 70 gramu tauku enerģijas, kas tam nepieciešami 4 500 kilometru lidojumam, ir ļoti precīzi aprēķināti, un 6,8 grami rezerves paliek pretvēja gadījumam. Nautiluss dzīvo spirālveidīgas kaļķa čaulas ārējā galā, kuras iekšpuse ir sadalīta vairākos kambaros. Tie katru reizi piepildās ar vajadzīgo gāzes daudzumu, atkarībā no ieniršanas dziļuma tā, lai vienmēr tiktu sasniegts piemērots līdzsvara stāvoklis peldēšanai. Mūsu modernās zemūdenes salīdzinot ar viņu darbojas neveikli un lempīgi. Dzīvnieciņi parasti uzturas apmēram 400 metru dziļumā, naktī uzpeldot līdz 100 metru dziļumam. Dažām mikroskopiski mazām baktērijām ir iebūvēti ar protoniem darbināmi elektromotori, kuri tām dod spēju kustēties uz priekšu un atpakaļ. Neiedomājami maza izmēra telpā, burtiski sešās miljardās daļās kubikmilimetra, kolibaktērijai ir vairāk kā seši šādi motori, sava spēkstacija strāvas radīšanai, kompjūtersistēma un ne mazums ķīmisko fabriku. Ikviena dzīvā šūna ir tūkstoškārt sarežģītāka un ģeniālāk veidota nekā jebkura cilvēku izveidota mašīna. Tajā vienlaicīgi norisinās tūkstošiem sakārtoti un laikā ziņā viens ar otru saskaņoti ķīmiski procesi. Dzīvās šūnas DNS molekulās mēs varam atrast vislielāko cilvēkiem zināmo informācijas blīvumu. Cik daudz rokasgrāmatu varētu ievietot vienas kniepadatas galviņā, izmantojot šo informācijas uzglabāšanas tehniku, ja tā būtu veidota no DNS materiāla? Tie būtu 15 miljardu eksemplāru! Ja tās novietotu vienu uz otras, tad izveidotos 200 miljonu kilometru augsta kaudze, un tas atbilstu attālumam, kas ir vairāk kā 500 reižu no Zemes līdz mēnesim (= 384 000 km). Mūsu universā atrodas apmēram 1025 zvaigžņu (= vieninieks ar 25 nullēm). Cilvēka dzīves laiks nav pietiekams, lai tās visas paspētu saskaitīt. Ja mums būtu ļoti ātrs dators, kuru izmantot zvaigžņu skaitīšanai un kurš sekundē veiktu desmit miljardus skaitļošanas operāciju, tad šim nolūkam tam vajadzētu 30 miljonus gadu. Aplūkojot tikai šos nedaudzos piemērus, katrs domājošs cilvēks uzdod jautājumu par visu šo ģeniālo radījumu izcelsmi. Evolūcijas teorija, kuru pieņem tik daudzi mūsu laikabiedri, nesniedz pilnvērtīgu atbildi, jo tā visu izskaidro tikai ar matēriju – arī milzīgo informācijas daudzumu šūnās, dvēseli un apziņu. Informātikas zinātnes likumi apgalvo, ka informācija ir kaut kas nemateriāls un tādēļ, lai rastos informācija, vienmēr vajadzīgs kāds inteliģents avots – kāds ar gribu apveltīts autors. Radīšanas darbos redzamā inteliģence un gudrība ir patiešām grandioza. Tādēļ no radīšanas darbiem mums jāsecina, ka ir nepieciešams radošs autors. Rodas jautājums: Kur atrast pilnvērtīgu atbildi? Dabas zinātņu ietvaros ar dažādām mērīšanas un svēršanas metodēm ir iespējams izpētīt tikai mūs aptverošo laika un telpas realitāti. Tādā veidā var tikt sniegta atbilde uz to “Kas?” ir ticis radīts, nevis “No kurienes?” tas radies. Atbilde uz otro jautājumu atrodas ārpus visām cilvēcisko spēju robežām, un to var sniegt tikai pats autors. Bet kur tad Radītājs pats sevi ir atklājis? Bībelē, korānā vai varbūt kādā pasaules vēstures grāmatā? Visas daudzās pasaules reliģijas nevar būt patiesas, jo tās dod atšķirīgas un pretrunīgas atbildes. Vai nu tās visas ir nepareizas, vai arī viena vienīgā var būt patiesa. Svarīgs kritērijs, lai pārbaudītu patiesību, ir piepildījušies pravietojumi. Bībele ir vienīgā grāmata, par kuru ir pierādīts, ka 3268 ilgi pirms tam izteikti pravietojumi vēlākā laikā ir piepildījušies. Tādas kvalitātes zīmes nav nevienai citai grāmatai pasaulē. Bībele, salīdzinājumā ar visu citu jebkad uzrakstīto, ir izcila un vienreizēja. Tāpēc Bībele man ir Dieva Vārds mums – cilvēkiem. Jau pašā pirmajā pantā Bībele sniedz mums atbildi par Radītāju: “Iesākumā Dievs radīja”. Tas labi saskan ar jau iepriekš minēto prasību pēc inteliģentas izcelsmes avota. Kas ir Radītāja persona? Dievs bija pirms visa. Pirms tika dota telpa, laiks, un matērija, Viņš bija tā Persona, kas jau darbojās. Ja aplūkojam tikai Bībeles pirmo teikumu, var rasties iespaids, ka Dievs Tēvs ir vienīgais Radītājs. Būtiska norāde, ka Viņš nav vienīgais Radītājs, izriet no radīšanas stāsta: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.” (1. Mozus 1:26). Arī Svētais Gars ir bijis iesaistīts, viņa līdzdalību mēs redzam radīšanas stāsta otrajā pantā “...Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem”. Bībele neatklāj visu uzreiz, tā bieži mūs informē soli pa solim. Jautājums “Kurš?” precīzāk tiek atklāts Jaunajā Derībā. Saskaņā ar 1. Korintiešiem 8:6 kļūst skaidri saprotams, ka Jēzus Kristus ir bijis iesaistīts radīšanas darbā: “Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas, un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur viņu.” Ebreju vārds “Elohim” 1. Mozus 1:1 tiek lietots kā Dievs - Radītājs daudzskaitļa formā. Radīšanas darbu varam izskaidrot ar kādu ikdienišķu līdzību: Mēs, visa ģimene, ar automašīnu dodamies pie draugiem. Kad pienācis laiks, lai dotos atpakaļ, es kā ģimenes tēvs saku: “Tagad mēs vēlamies braukt mājās.” Lai gan es runāju daudzskaitļa formā, tas tomēr nozīmē, ka tikai viens sēdēs pie stūres un veiks braucienu. Pārējie ģimenes locekļi sēdēs mašīnā – tātad arī “brauks” – lai gan tikai vadītājs aktīvi stūrēs, strādās ar gāzes pedāli un bremzēm. Šis nepilnīgais piemērs palīdz mums saskatīt to, ko Bībele mums māca par radīšanas veicēju. Dievs radīja pasauli caur Jēzu Kristu. Tas skaidri izteikts Ebrejiem 1:2. Arī Jāņa evaņģēlija sākumā skaidri teikts, ka visam, kas pastāv, savs sākums ir Jēzū: “Caur Viņu (= caur Vārdu = caur Jēzu) viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa ev. 1:3). Jēzus Kristus ir Radītājs Par Jēzus aktīvo Radītāja darbību mēs tālāk varam lasīt Kolosiešiem 1:16-17: “Viņā (= Jēzū Kristū) radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” Redzamajā, materiālajā pasaulē nav nekas, kas nebūtu radīts caur Jēzu. Gan milzīgais kosmoss ar miljoniem galaktiku ir tai skaitā, gan arī sīkākās detaļas dzīvās šūnas darbībā vai atoma struktūras uzbūvē. Jēzus nav tikai visa mikro- un makrokosmosa Autors, Viņš ir arī Pārvaldnieks pār visu. Bez tam, caur Jēzu ir radīta arī mums vēl neredzamā pasaule. Debesis apdzīvo neskaitāmi radījumi, kurus Bībele sauc par eņģeļiem. Kā viss Dieva radībā ir daudzveidīgs un vienlaikus ļoti sakārtots, tas pats ir sakāms arī par neredzamo pasauli, kā uz to norāda vārdi par troņiem, kundzībām, valdībām un varām. Jēzus ir ne tikai Radītājs, bet arī šīs pasaules uzturētājs. Viss pastāv Viņā. Pasaule arī pēc radīšanas netika atstāta pašdarbībā, bet to nes un uztur Viņa spēkpilnais vārds. Līdz ar to mums nav jābaidās no kosmiskas katastrofas, saskrie-noties divām zvaigznēm, vai par Saules izdegšanu un atdzišanu. Jēzus uzturēs šo pasauli līdz savai atkalatnākšanai. Cilvēks neradās kosmiskās loterijas spēles rezultātā, kā to apgalvo Nobela prēmijas ieguvējs Žaks Monods (Jaques Monod), mēs esam mērķtiecīgi radīti ar noteiktu galamērķi – būt pie Jēzus! Bez šī mērķa mūsu dzīve pazaudē jēgu. Jēzus Radīšanas darbība Vecajā Derībā Salamana pamācībās 8:22-24,30 ir rakstīts: “Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļa pašā iesākumā; iekāms Viņš kaut ko radīja, es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem. Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija. Kad vēl nebija dziļumu, es jau biju dzimusi... es biju pie Viņa kā palīdze...” Lutera tulkojumā lietotais vārds “meistars“ (latviešu tulkojumā “palīdze”), norāda uz Jēzus izpildošo darbību radīšanā. 102. psalma 26. pants Jaunajā Derībā tiek citēts vēstulē Ebrejiem 1:10 un tas tiek attiecināts uz Jēzu: “Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs.” Kā Radītājs veica Savu darbu? Ja jautājam, kā tika veikta radīšana, Bībele mums atklāj Radītāja metodes: caur Dieva Vārdu: Psalmi 33:6, Jāņa ev. 1:1-4 bez izejmateriāla: Ebrejiem 11:3 Dieva spēkā: Jeremija 10:12 ar Dieva gudrību: Psalmi 104:24; Kolosiešiem 2:3 pēc Dieva gribas: 1. Mozus 1:26, Jāņa atkl. 4:11 caur Dieva Dēlu: Jāņa ev. 1:1-4, Jāņa ev. 1:10, Kolosiešiem 1:15-17 saskaņā ar Jēzus raksturu: Mateja ev. 11:29, Jāņa ev. 10:11. Šie faktori darbojās sešas radīšanas dienas. Tie nepakļaujas ar parastiem dabas likumiem aprakstāmo notikumu gaitai un tāpēc tikai caur ticību tie ir pilnvērtīgi aptverami. Pašreizējie dabas likumi regulē procesus mūsdienu pasaulē, taču tie nav radīšanas cēlonis, bet gan tikai radīšanas rezultāts. Kas mums ir dots Jēzū Kristū? Viņš ir pamats, uz kura varam veidot savu dzīvi. Kāda dzīvokļu celtniecības kredītiestāde reklamējās ar saukli: “Uz šiem akmeņiem Jūs varat celt.” Par Kristu mēs patiešām varam teikt: “Uz šī pamata Jūs varat celt”. Kristū visam ir savs pamats: radīšanai, Bībelei, ticībai, glābšanai, mieram, cerībai, ceļam pie Tēva un dzīves mērķim. Kristus ir neizkustināmi stingra klints (1. Korintiešiem 10:4), pret kuru tiek sagrautas visas cilvēcīgi izdomātās sistēmas. Ja Dievs saka: “Es samaitāšu gudro gudrību” (1. Korintiešiem 1:19), tad tas notiek pret Jēzus klinti. Šeit sašķīst gabalos ideoloģijas, ateismi un evolūcijas sistēmas. Arī to pārstāvjiem reiz būs jāloka ceļus šī Kunga priekšā (Filipiešiem 2:10), lai gan pašlaik viņi tik asi noraida “Plānotāju”, “Dizaineri”, “Radītāju” un “Glābēju”. Kāpēc evolūcijas mācība ir tik bīstama? Tā ne tikai māca mums nepareizu pasaules uzskatu, bet tā ieved mūs pilnīgā bezcerībā, tieši kā vācu rakstnieks Žans Pauls (Jean Paul, 1763-1825) savā romānā “Siebenkäs” tik trāpīgi aprakstījis: “Dieva nav... sastingusi, mēma neesamība! Salta, mūžīga vajadzība! Traģiska nejaušība... Cik vientuļš ir cilvēks šajā plašajā Visuma līķu kaudzē!” Evolūcijas mācība apgalvo, ka tā spēj izskaidrot šo pasauli bez Radītāja. Šī iemesla dēļ tā mērķtiecīgi pavedina cilvēkus un apzinīgi ved virzienā uz ateismu (Dieva noliegšanu), un ar šo ateistisko uzskatu mēs, saskaņā ar Jēzus liecību, nonāksim ellē: “...kas netic, tas tiks pazudināts” (Marka ev. 16:16). Daži mēģina evolūciju pasludināt par Dieva darba metodi. Ja Dievs būtu radījis izmantojot evolūciju, tad nebūtu pirmais cilvēku pāris; nebūtu arī nekāda grēka, tādēļ ka “Agresija ir dzinēj spēks, kas darbina evolūciju” (Joachim Illiess); Dievam būtu bijis nāvi jāizmanto kā radīšanas lī dzekli; tiktu pamatoti atņemta glābšana caur Jēzu, kurš  pretstatā grēcīgajam Ādamam nosaukts par “pēdē jo Ādamu” (1.Korintiešiem 15:45). Šie izteikumi pierāda, ka tā sauktā “teistiskā evolūcija” grauj Bībeli pašos tās pamatos ar nolūku to atmest. Tāpēc mēs varam šo kļūdaino domu dziļākajā būtībā vienkārši noraidīt. Kāda elpu aizraujoša doma Mēs uzzinājām par Jēzu Kristu kā visu lietu Radītāju. Viņš ir tas, kurš no mūžības bija un joprojām ir Debesu valstības Karalis. Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mateja ev. 28:18). Vai mēs varam aptvert sekojošo elpu aizraujošo domu? Vīrs pie krusta Golgātā un šīs pasaules un visa dzīvā Radītājs ir viena un tā pati persona! Savā nebeidzamajā mīlestībā uz mums Viņš ļāva sevi piesist pie krusta un tam nepretojās, lai varētu mums atvērt Debesu durvis. Kurš Viņu atraida, tas zaudē visu: “Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?” (Ebrejiem 2:3). Kas Viņu pieņem, tas iegūst visu: “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” (Jāņa ev. 5:24). Lūdziet Kungam Jēzum piedošanu par visiem saviem grēkiem, lai varētu pastāvēt Dieva tiesā, uzņemiet Viņu kā savu personīgo Radītāju un Glābēju un sekojiet Viņam. Informātikas profesors un direktorsDr. Verners Gits

Regulärer Preis: 0,00 €
Lettisch: Wie komme ich in den Himmel?
Lettisch: Wie komme ich in den Himmel?

Die grundlegende Frage, die suchende Menschen sich stellen, wird hier von Prof. Dr. Werner Gitt beantwortet. "Wie findet man den Himmel?" Auf jeden Fall nicht durch eigene Anstrengungen oder Konzepte. "Was aber bringt uns wirklich in den Himmel?" Gott hat die Einladungen für den Himmel schon verteilt wie im Gleichnis des Menschen, der zu einem großen Fest Einladungen verschickte. Doch viele Menschen redeten sich heraus. Prof. Dr. Gitt ruft dazu auf, nicht so "kurzsichtig" wie diese Leute zu sein. Jesus will uns vor der Hölle erretten und diese wird kein Vergleich zu der sogenannten "Hölle von Auschwitz" sein. Er hat am Kreuz für unsere Schuld bezahlt, wir müssen diese Einladung nur annehmen, dann ist ein Platz im Himmel "gebucht". Ein Entscheidungsgebet soll den Lesern dabei helfen. Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen! Kā es varu no­kļūt De­be­sīs? Daudzi cilvēki cenšas apslāpēt savas domas par mūžību. To novērojam pat pie tiem, kas dažreiz domā par savas dzīves nobeigumu. Amerikāņu aktrise Drū Berimora (Drew Barrymore), savā bērnībā tēloja galveno lomu fantastikas filmā “E.T. the Extra-Terrestrial” (“Citplanētietis”). Divdesmit astoņu gadu vecumā (dzimusi 1975. gadā) viņa sacīja: “Ja es gadījumā nomirstu pirms savas kaķenes, iedodiet viņai apēst manus pelnus. Tad es vismaz savā kaķī varēšu turpināt dzīvot.” Vai šāda neizpratne un tuvredzība attiecībā uz nāvi nav biedējoša? Jēzus laikā daudzi cilvēki nāca pie Viņa. Viņu vajadzības gandrīz vienmēr bija laicīga rakstura: Desmit spitālīgie gribēja kļūt veseli (Lūkas 17:13). Aklie gribēja kļūt redzīgi (Mateja 9:27). Kāds cits gaidīja palīdzību mantojuma strīdā (Lūkas 12:13-14). Farizeji nāca ar viltīgu jautājumu, vai viņiem ķeizaram ir jāmaksā nodokļi (Mateja 22:17). Tikai nedaudzi cilvēki nāca pie Jēzus, lai no Viņa uzzinātu, kā var nonākt Debesīs. Kāds bagāts, jauns vīrietis nāca pie Jēzu ar jautājumu: “Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lūkas 18:18). Un viņam tika atbildēts, kas ir jādara, proti – jāpārdod viss, pie kā pieķeras viņa sirds un jāseko Jēzum. Tā kā viņš bija ļoti bagāts, tad nesekoja šim padomam un līdz ar to atteicās no Debesīm. Bija arī cilvēki, kuri nemaz nemeklēja Debesis, bet satiekoties ar Jēzu, viņi par to uzzināja, un tai pašā mirklī viņi satvēra šo aicinājumu. Caķejam ļoti gribējās redzēt Jēzu. Taču viņš ieguva daudz vairāk kā bija gaidījis. Pēc Jēzus viesošanās pie Caķeja mājās – tā sakot, pie kafijas tases – viņš atrada Debesis. Jēzus skaidri pateica: “Šodien šim namam pestīšana notikusi” (Lūkas 19:9). Kā var atrast Debesis? Pamatojoties uz līdz šim sacītā varam secināt: Debesu valstību cilvēks atrod kādā noteiktā dienā. To ir labi zināt, ka arī Jums, mīļais Lasītāj un mīļā Lasītāja, mūžīgo dzīvību pie Dieva ir iespējams satvert šodien. Debesu valstības iegūšanu nav iespējams izpelnīties ar kādiem labiem darbiem. Debesu valstību var atrast arī pilnīgi nesagatavojies. Mūsu pašu priekšstati par nonākšanu Debesīs var būt pilnīgi greizi, ja mēs nevadāmies no Dieva teiktā. Kāda šlāgeru dziedātāja vienā dziesmā dziedāja par klaunu, kurš pēc ilggadēja darba cirkū aizgāja no amata: “Viņš noteikti nonāks Debesīs, jo viņš cilvēkiem radīja prieku.” Kāda bagāta sieviete lika uzcelt nabagmāju, kurā bez maksas varēja dzīvot 20 sievietes. Taču viņa izvirzīja vienu priekšnoteikumu – šīm sievietēm vajadzēja apsolīt, ka viņas katru dienu vienu stundu lūgs par šīs kundzes dvēseles glābšanu. Bet kā tad mēs īstenībā nokļūstam Debesīs? Lai skaidri un gaiši atbildētu uz šo jautājumu, Jēzus mums stāsta kādu līdzību. Lūkas evaņģēlijā 14. nodaļas 16. pantā Viņš runā par kādu cilvēku [ar viņu līdzībā domāts Dievs], kurš rīkoja lielus svētkus [ar to līdzībā domātas Debesis], un vispirms izsūta personīgus ielūgumus noteiktiem cilvēkiem. Bet atbildes visas ir sarūgtinošas. Viņi viens pēc otra sāka aizbildināties. Pirmais paskaidroja: “Es esmu tīrumu nopircis…”, otrais sacīja: “Es esmu piecus jūgus vēršu nopircis…”, trešais teica: “Es sievu esmu apņēmis… tāpēc nevaru noiet.” Jēzus pabeidz šo līdzību ar namatēva spriedumu: “Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu” (Lūkas 14:24). No tā varam saprast, ka Debesis var gan iegūt, gan zaudēt. Noteicošais ir tas, vai mēs pieņemam vai noraidām šo ielūgumu. Vai ir iespējams vēl vienkāršāks ceļš? Nu nav taču! Un kad reiz daudzi cilvēki tiks izslēgti no Debesīm, tad ne jau tāpēc, ka viņi nezināja šo ceļu, bet gan tāpēc, ka viņi būs atraidījuši šo ielūgumu. Šie trīs līdzībā pieminētie cilvēki nav mums labs piemērs sekošanai, jo neviens no viņiem nepieņem ielūgumu un neatnāk uz svētkiem! Bet vai tad svētki tādēļ nenotiek? Notiek! Pēc šī atteikuma namatēvs nosūta ielūgumus uz visām pusēm. Bet šoreiz netiek vairs drukātas kartiņas ar zelta burtiem. Tagad derīgs ir pavisam vienkāršs uzaicinājums: “Nāciet!” Un katram, kurš atsaucas aicinājumam, tiek nodrošināta vieta svētkos. Kas notiek tālāk? Jā, cilvēki nāk – pat lieliem pulkiem. Pēc kāda laika namatēvs veic pagaidu novērtējumu: Vēl ir brīvas vietas! Viņš saka saviem kalpiem: “Ejiet ārā vēlreiz! Turpiniet aicināt vēl!” Šajā brīdī es gribētu attiecināt šo līdzību uz mums, jo tas attiecas tieši uz mūsu šodienas situāciju. Vēl ir brīvas vietas Debesīs, un Dievs grib tev sacīt: “Nāc, aizņem savu vietu Debesīs! Esi gudrs un rezervē sev vietu mūžībai! Dari to šodien!” Debesis ir neiedomājami skaistas, un tāpēc Kungs Jēzus salīdzina tās ar lieliem svētkiem. 1. vēstulē korintiešiem (2:9) ir sacīts: “Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.” Nekas, pilnīgi nekas uz šīs zemes, pat ne pietuvināti, nav salīdzināms ar Debesīm. Tik neiedomājami skaisti tur ir! Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam palaist garām Debesis, jo tās ir ļoti vērtīgas. Kāds ir mums atvēris šīs durvis uz Debesīm. Tas ir Jēzus, Dieva Dēls! Mums ir Viņam jāpateicas, ka tas ir tik vienkārši, lai tur nokļūtu. Tagad tas ir atkarīgs vēl tikai no mūsu vēlēšanās. Šim ielūgumam neseko tikai tie, kuri ir tikpat tuvredzīgi kā līdzībā minētie trīs vīrieši. Glābšana notiek caur Kungu Jēzu Apustuļu darbos (2:21) mēs lasām ļoti svarīgu teikumu: “Ikviens, kas tā Kunga vārdu (Jēzu Kristu) piesauks, tiks izglābts.” Tas ir Jaunās Derības būtiskākais apgalvojums. Kad Pāvils atradās cietumā Filipos, sarunā ar cietuma sargu viņš īsi izteica lietas būtību: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti.” (Apustuļu d. 16:31). Lai gan šī vēsts ir īsa un kodolīga, taču dziļi uzrunājoša un dzīvi pārveidojoša. Vēl tai pašā naktī cietuma sargs atgriezās no grēkiem pie Jēzus. Ir vēl kaut kas, kas mums noteikti ir jāzina – Jēzus vēlas mūs novirzīt no ceļa, kurš noved pazudināšanā, ellē. Par Debesīm un elli Bībele runā, ka cilvēki tur atradīsies mūžīgi. Viena vieta ir brīnišķīga, bet otra šausmīga. Trešās vietas nepastāv. Piecas minūtes pēc nāves neviens vairs neteiks, ka ar nāvi viss ir beidzies. Visu izšķirs Jēzus persona. Mūsu mūžīgā atrašanās vieta ir atkarīga no vienas vienīgas personas – no Jēzus un mūsu attiecībām ar Viņu! Kad es biju Polijā, ceļojumā ar priekšlasījumiem, mēs apmeklējām kādreizējo koncentrācijas nometni Aušvicā (Auschwitz). Šo koncentrācijas nometni Otrā pasaules kara laikā izveidoja nacisti Polijas dienvidos. Aušvicā sistemātiski tika nogalināti cilvēki, kurus nacisti vajāja. Tur notika briesmīgas lietas. No 1942. gada līdz 1944. gadam šeit ar gāzi noindēja un tad sadedzināja vairāk kā 1,6 miljonu cilvēku, pārsvarā ebreju. Literatūrā tiek runāts par “Aušvicas elli”. Man bija jādomā par šo apzīmējumu, kad mūs kāds darbinieks veda cauri gāzes kamerai, kurā vienā reizē tika nogalināti 600 cilvēki. Tas bija neiedomājami šausmīgi. Bet vai tā tiešām bija elle? Mēs kā apmeklētāju grupa varējām vienkārši apskatīt šo gāzes kameru tādēļ, ka kopš 1945. gada janvāra šīm šausmām pienāca gals. Tagad šīs telpas ir atvērtas apskatei, un tur neviens vairs netiek mocīts un indēts. Aušvicas gāzes kameras bija īslaicīgas. Taču Bībelē minētā elle ir mūžīga. Nometnes muzeja ieejas zālē manu uzmanību piesaistīja kāds attēls, kurā bija attēlots krusts ar Kristus ķermeni. Kāds ieslodzītais savu cerību uz Krustā Sisto bija ar naglu iegravējis sienā. Arī šis mākslinieks nomira gāzes kamerā. Bet viņš pazina Glābēju Jēzu. Kaut arī viņš mira šajā drausmīgajā vietā, tomēr viņam Debesis bija atvērtas. Bet no tās elles, par kuru Kungs Jēzus tik iespaidīgi brīdina Jaunajā Derībā (piem. Mateja 7:13; 5:29-30; 18:8), nav nekādas izejas un nav vairs glābšanas, kad cilvēks tur reiz ir nokļuvis. Jo tā elle, atšķirībā no Aušvicas, darbojas mūžīgi, un to arī nevar tā vienkārši apmeklēt. Arī Debesis ir mūžīgas. Un tā ir vieta, uz kuru Dievs mūs grib aizvest. Tādēļ ļaujiet sevi aicināt, lai nonāktu Debesīs. Piesauciet tā Kunga Vārdu, un tādā veidā rezervējiet sev Debesis! Pēc kādas lekcijas kāda satraukta sieviete man jautāja: “Vai tad Debesis vispār ir iespējams rezervēt? Tas taču tik ļoti atgādina ceļojumu biroju!” Es viņai piekritu: “Ja neveicat rezervāciju, jūs nenokļūsiet pie mērķa. Ja vēlaties doties uz Havaju salām, jums taču arī ir vajadzīga derīga lidojuma biļete.” Viņa turpināja jautāt: “Bet par biļeti taču ir jāmaksā?!” – “Jā, par biļeti uz Debesīm arī! Taču tā ir tik dārga maksa, ka neviens no mums to nevar samaksāt. Tas ir mūsu grēks, kas to aizkavē. Dievs savās Debesīs nepacieš nevienu grēku. Ikvienam, kurš pēc šīs dzīves vēlas pavadīt mūžību kopā ar Dievu Debesīs, ir vispirms jātiek atbrīvotam no savas grēku vainas. Šo atbrīvošanu ir jāiegūst tikai caur kādu bezgrēcīgu personu – un šī persona ir Jēzus Kristus. Tikai Viņš vienīgais ir spējīgs samaksāt! Un Viņš ir samaksājis ar Savām asinīm, caur Savu nāvi pie krusta.” Un kas tad man tagad ir jādara, lai es nonāktu Debesīs? Arī mums Dievs piedāvā savu glābšanas ielūgumu. Daudzas Bībeles rakstu vietas mūs dedzīgi aicina atsaukties šim Dieva aicinājumam: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs!” (Lūkas 13:24). “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi!” (Mateja 4:17). “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13-14). “Satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts!” (1.Timotejam 6:12). “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti!” (Apustuļu d. 16:31). Tie visi ir ļoti pamodinoši un spēcīgi aicinājumi. Šajos tekstos ir jūtama nopietnība, noteiktība un steidzamība. Tāpēc mēs rīkosimies tikai atbilstoši, ja uz šo ielūgumu uz Debesīm mēs atbildēsim ar lūgšanu, kura brīvā veidā varētu skanēt apmēram šādi: “Kungs Jēzu Kristu, līdz šim es esmu dzīvojis tā, it kā Tevis nemaz nebūtu. Tagad es esmu sapratis, kas Tu esi, un tādēļ es pirmo reizi vēršos pie Tevis lūgšanā. Tagad es zinu, ka ir gan Debesis, gan arī elle pastāv. Izglāb mani no elles, kur es īstenībā nonāktu savas grēku vainas dēļ un īpaši savas neticības dēļ. Es vēlos reiz būt kopā ar Tevi Debesīs Mūžībā. Es apzinos, ka es nevaru nokļūt Debesīs ar savu nopelnu palīdzību, bet tikai caur ticību uz Tevi. Mīlēdams mani, Tu esi miris arī par mani pie krusta, uzņemdamies manus pārkāpumus uz Sevi un samaksāji par mani. Es pateicos Tev par to. Tu redzi visu manu grēku vainu, jau no manas bērnības. Tev ir zināms ikviens manas dzīves grēks – viss, gan tas, ko es tagad apzinos, gan arī viss, ko es sen jau esmu aizmirsis. Tu zini visu par mani, jo Tu mani ļoti labi pazīsti. Tev ir pazīstamas visas manas sirds emocijas – vai tie ir prieki vai bēdas, labsajūta vai nomāktība. Tavā priekšā es esmu kā atvērta grāmata.  Tāds, kāds es esmu un kā esmu līdz šim dzīvojis, es nevaru pastāvēt Tavā un dzīvā Dieva priekšā, un tāpēc es nevaru nokļūt Debesīs. Tādēļ es lūdzu Tevi – piedod man visus manus grēkus un pārkāpumus. Es no visas sirds nožēloju savus grēkus. Es pieņemu Tevi tagad par savu Kungu. Pārņem Tu manas dzīves vadību. Es gribu dzīvot tā, kā Tu to vēlies. Lūdzu, palīdzi man atteikties no visa, kas nav pareizs Tavā priekšā, un dāvā man jaunus ieradumus, ko Tu varētu svētīt. Atver man saprašanu uz Tavu Vārdu, Bībeli. Palīdzi man saprast, ko Tu man vēlies teikt, ka es Tavā Vārdā varu atrast jaunu spēku un dzīves prieku. No šī brīža esi Tu mans Kungs, kuram es ar prieku piederu, un kuram es vēlos sekot. Lūdzu, rādi man ceļu, pa kuru man tagad jāiet. Es pateicos Tev, ka Tu mani uzklausīji. Es ticu Taviem apsolījumiem, ka, atgriežoties pie Tevis, esmu kļuvis par Dieva bērnu, kas kādu dienu mūžīgi būs kopā ar Tevi Debesīs. Es priecājos par šo lielo ieguvumu, ka Tu jau tagad esi man blakus ikvienā situācijā. Lūdzu, palīdzi man atrast ļaudis, kas arī Tev tic, un ļauj man atrast Bībelē balstītu draudzi, kur es varētu regulāri klausīties Tavu Vārdu. Āmen.” Direktors un profesors emeritusDr. inž. Verners Gits

Regulärer Preis: 0,00 €